Jolanta Sēnele
Vai piekopt plūstošo vai žiglmenedžmenta metodi? Vai vienmēr būt pašam, vai tomēr labāk būt pozitīvam? Kas tieši nesīs lielākos panākumus? Labi domāto līderības un menedžmenta padomu jūrā var noslīkt, un pāris akadēmiķi uzstāj, ka lielākā daļa no tiem ir tīras muļķības. Vai mums tiešām tam visam atmest ar roku, vai arī tomēr kādu mazu daļiņu paturēt?
Stīvs Džobs taču varētu ar tikpat lieliem panākumiem adīt zeķbikses, vadīt slimnīcu vai bulciņas cept kā taisīt savus pasauli transformējošos viedtālruņus, vai ne? Bet jo īpaši, ja viņš sev jautātu nevis „ko es daru?”, bet gan „kāpēc es daru to, ko es daru?”.
Un ja vēl viņš parūpētos, lai vienmēr „būtu pats”, un pie reizes piekoptu žiglmenedžmeta metodi (ironisks tulkojums agile vadības metodei), tad jau vispār… Nu tā vismaz mums ir stāstīts.
Tomēr Nīderlandē ir pāris „lielmutainu” akadēmiķu, kas uzstāj, ka tie visi ir laimes lāči, kam tu, līderi, akli seko. Kaut neapšaubāmi populāras, tomēr visas šīs veiksmes receptes galu galā lielākoties ir tīras muļķības bez jebkāda zinātniska pamatojuma, tā viņi uzstāj. Bet mēs ilgojamies pēc receptēm, jo, kā Gallup vienā no savām salīdzinoši nesenajām (2014. gada) analīzēm atklāja – 82% gadījumu kompānijas izvēlas nepareizus vadītājus. Un „nepareizi” te nozīmē tādus, kam nav pareizā talanta veicamajam darbam. Bet izvēlēties pareizo ir kā atbildēt uz „būt vai nebūt” jautājumu: pēc tās pašas Gallup analīzes, tie pareizie, kas vispār esot tikai 10% no visiem strādājošajiem (katrs desmitais organizācijā), peļņas ziņā ienes 48% vairāk nekā viens vidējs menedžeris. Un tas tikai runājot par naudu! Tomēr Gallup sniegtā recepte, no kā tad tas talants sastāv, ir ar spēcīgu „aizej tur, nezin kur” motīvu. Piemēram, „viņi (pareizie līderi) veido attiecības, kas nodrošina uzticību, atvērtu dialogu un pilnu caurskatāmību”. Vai gan kāds brīnums, ka mēs priekšroku dodam tādam teikumam kā „izdarīts darbs ir labāks par perfektu, bet neizdarītu” („Done is better than perfect”, no Šerilas Sandbergas, Facebook vadītājas pūra)? Un pat ja iedvesmojoša, bet vienas personas skatījuma vietā mēs dotu priekšroku tīri akadēmiskam, tad ko dod, piemēram, izlasīt, ka Sarkanais krusts un Tesco, piekopjot šādu vai tādu vadības stilu ir sasniedzis šādus vai tādus rezultātus, ja es vadu desmit darbinieku reklāmas aģentūru? Un vai sametot vienā katlā zeķbikšu adītājus un bulciņcepējus – tā sakot, radot kvantitatīvi reprezentatīvu pētījumu, mēs nepazaudēsim kontekstu un nesāksim sekot kaut kādai neeksistējošai statistiskajai viduvējībai?